Ar vieglu sarkasmu par ikdienas lietām. Runāju nenopietni par nopietno. Jo nopietnais jau ir gana nopietns, lai par to vēl nopietni runātu. Gribu nenopietni, tā, lai viegli lasīt un domāt līdz ar lasīto un izdarīt kādus secinājumus pašam priekš sevis.

​

Atļaujot sev paust savas pārdomas publiski, esmu spiesta pieņemt grūtu lēmumu un uzņemties lielu risku. Vai runāt pavisam atklāti, bez aizklātām kārtīm, riskējot ar vārdiem, kas varētu tikt izņemti no konteksta, tādējādi sadragājot manu sākotnējo domu? Vai uzspēlēt pašcenzūru? Tas gan ir spēcīgs gājiens pret liberālismu, un kamēr es piekrītu šai ideoloģijai, un jebkurā gadījumā visdrošāk jūtos, esot es pati, izvēli liku par labu pašizpausmei, ne pašcenzūrai. Tādēļ, lasot manas brīvi lidojošās domas, novērtētu arī lasītājus ar plašu redzesloku uz dažādiem dzīves jautājumiem un atvērtiem strukturētām un pamatotām diskusijām.