Nenopietni par nopietno. The beginning.

Ilgi ņēmos, kamēr saņēmos. Pēros, ārdījos un niķojos. Pati ar sevi uz sevi, un cieta arī otrs. Piedod.

Nē. Sāku kaut kā pārāk negatīvi tam, kādu domu vēlos šim memuāram piešķirt. Vēlos nenopietni par nopietno. Vēlos kā Imants, tas, kurš Ziedonis, teikt vārdiem, bet runāt domām. Uzķērāt? Gribu pateikt daudz, nepiedomājot. Vai arī - gribu pateikt, daudz nepiedomājot. Re, cik komatiem liels svars! Bet, tātad, atkal doma aizpeldēja (jo domu tik daudz un tās cīnās viena ar otru).. Gribu pateikt nenopietni par nopietno! Jo nopietnais jau ir gana nopietns, lai par to vēl nopietni runātu. Gribu nenopietni, tā, lai viegli lasīt un domāt līdz ar lasīto un izdarīt kādus secinājumus pašam priekš sevis.

Piemēram, man, tipiskam jaunietim, darba cilvēkam, Rīgas centrā dienu pavadot, putekļos, kņadā un troksnī, tā tik vien sirds tīko nolīst kādā zaļā, klusā stūrītī, ar lasāmvielu rokās. Ar "lasāmvielu" domāju ko drukātu, reālu, taustāmu, kas smaržo pēc tipogrāfijas. Nodoties savām domām, tās apcerēt un īstenot, atpūtināt prātu un ķermeni, sagatavoties jau nākamajai burzmainajai dienai. Tā vietā es no klusuma ar joni aiztriecos - no Jelgavas klusuma uz vēl lielāku Ventspils klusumu, bet tad likās - pietiek bohēmas! - un attriecos uz Rīgu. Centru. Pašu skaļāko centru. Un tagad atkal tiecos uz triekšanos miera virzienā. Cik interesanta mums tā dzīve, paši sevi lāgā nesaprotam!

Jā, vispār par to domu maiņu tieši domāju - sēžu un brīnos! Kā laiki skrien, mainās, un kā cilvēks mainās līdz ar laikiem. Apvienošu to ar to ''zaļo, kluso stūrīti'', ko minēju augstāk. Kā gribās pēc darba dienas nolīst klusumā, svaigā gaisā, mierā! Un tagad, kad nāk siltāks - parušināties dobītē, izvingrinot ofisā nosēdēto sēžamvietu un vēl dobītē izaudzējot ko skaistu vai gardu, vai abus! Ja šo lasa mana mamma, viņa noteikti pie gardi sevis smejas, jo no manis dzirdēt domas par vēlmi darīt dārza darbus, iespējams, neviens negaidīja. Jā! Gribās! Un kā vēl! Jo tikai tad, kad laiki iet un mainās, es saprotu, kas man ir labs, kas ne tik labs, kas mani darīs labāku un man darīs labu.

Turpinot par to, kas darīs mūs labākus un darīs mums labu... Vai visi zina, kas katram priekš sevis ir labākais? Jo es tikai tagad sāku lēnām to apjaust. Sāku skaļi izteikt domas un man ir prieks, ka ir kāds, kurš uzklausīs, kurš dzirdēs tās pirmais, dzirdēs tās vēl manā galvā neapstrādātas, līdz ar to - 101% patiesas. Pamudinās un palīdzēs, jo, ak vai, kā man ir vajadzīga pamudināšana. Vai man vienai tā, uz lielāko daļu lietām dzīvē? Labāk neatbildiet...

Bet tieši tādēļ es šovakar atkal ķēros klāt savai ''otai'' - saviem melnajiem klaviatūras taustiņiem, kas nav izjutuši tik lielu rakstīšanu kopš mana pēdējā neveiksmīgā maģistra darba rakstīšanas mēģinājuma (uz brīdi noploku un nokaunos...). Jo es nupat uz mirkli uzķēru, kas man tomēr visvairāk patīk - domāt, un runāt par domām (mana sporta zāle smadzenēm)! Cik žēl, ka neveltīju tam vairāk laika iepriekš, bet, ak, kāds virpuļviesulis ir pēdējie pāris gadi bijuši. Un cik viegli tagad būtu meditēt kāda kalna galā, kur aiz saules stara pavilkt kādu putna dziesmu, un no šī tandēma iedvesmoties mini memuāram. Bet te, lūk, iedvesmojos no viena neliela gaismas kūļa, kas nāk no naktslampiņas, pilsētas centra nakts drūzmas (jā, arī naktī ir drūzma, diemžēl. Nav tai pilsētai miera), saldi dusošas sirsniņas blakus, ritmiskiem elpas vilcieniem un miljoniem domu galvā, kas šaudās un neapstājas.

Vai atkal sanāca haoss? Kur ir mans kopsaucējs? Bet vai tāds maz vajadzīgs? Pārāk daudz jautājumu, pie tam retorisku.

Gribu vēl nedaudz padomāt un tad gan - rīkoties!

Ar labu nakti,

R.