Sociālo tīklu zīmogi uz mūsu pieres

Es sacepos, iedvesmojos, papētīju un tad vēl nedaudz pacepos. Un sapratu, ka nedaudz ‘’jāpavārās’’. Kā jau lielam māksliniekam – gleznotājam, mūziķim vai rakstniekam – īstā iedvesma nāk uz emocijām.

Tu ej pa ielu ar glupu zīmogu sev uz pieres. Un to redz visi. Rāda ar pirkstiem un komentē. To visu var ignorēt un ja ļoti grib, pat izdzēst no savas atmiņas, bet tas tāpat nemainīs viņu viedokļus.

Savelkat paralēles? Mūsu sociālo tīklu ‘’siena’’ būtībā ir mūsu piere. Viss, ko tur liekam, tiek skaidri un gaiši atspoguļots uz mūsu pieres. Nepatīk komentārs? Delete…

Kam viedokļi nav svarīgi, tā ir pavisam cita pasaule. Par to šoreiz ne. Bet 99% no man zināmajiem rūp viedokļi, lai gan daļa to varētu noliegt. Kā es to zinu? Viņu ‘’sienas’’ izdaiļo automašīnu avāriju video, Dieviete.lv citāti un savu bērnu/svešu bērnu bildes. Tad jau laikam tas viedoklis ir svarīgs. Man – viennozīmīgi! Nekad pat neesmu mēģinājusi to noliegt. Man ir svarīgi, ko citi domā, tādēļ dziļi zemapziņā pat dažreiz aizdomājos – KĀ viņi līdz šādam viedoklim maz nonāca?! Un tā top mani dzīves apcerējumi.

Es savas domas nemēdzu likt ārā tāpat vien, uzreiz. Tā teikt – kas galvā, tas uz mēles. Es lasu, pētu, iedvesmojos. Šoreiz mana iedvesma bija intervija ar Moniku Zīli žurnālā “I’mperfect”. Monika – tāda kā žurnālistikas un mediju V. V. Freiberga. Tas izsaka visu.

Lasīju un smējos, māju ar galvu, smaidīju un ķēru lapu un pildspalvu rokā. Iedvesma, apziņa, raksts. Tieši tādā secībā.

Un tikai tad, kad cilvēks pats sev ir piekritis un ir pārliecināts, ka varēs pastāvēt par savu viedokli, var likt to stampu sev uz pieres un iet augsti paceltu galvu. Lūk tā – tas ir mans viedoklis!

Verbālā nesaturēšana – mans jaunais mīļākais jaunvārds, šoreiz no Monikas Zīles repertuāra. Tas ir tad, kad komentētāji ar savu viedokli slēpjas aiz saviem datora ekrāniem kā aiz labi slēgtām labierīcību durvīm. Visi zina, ka tur kāds ir, bet netiek klāt un pats laukā arī nelien. Un tad ir tāda bezjēdzīga zīmīšu nodošana pa durvju spraugu. Nu un ko tu zini, ko tas otrs ar šo lapeli savā galā izdara? Varbūt tikai izmanto to kā rīku, ar ko apslaucīties pēc savas verbālās nesaturēšanas. Tev šķita – vo! Saņem! Iedzēlu tev ar savu viedokli! Tagad bīsties manis! Cieni! Taču patiesībā otrs tev tikai pasaka Paldies par šo salvetes gabalu, ko izmantoja un izmeta.

Šīs atkāpes morāle? Viss, ar ko tu nepārdomāti dalies ‘’uz savas sienas’’, viss, kam nav pievienotās vērtības, ir verbālā caureja! Tagad visi ir tik ļoti par zaļu domāšanu. Eco, shmeko, govs piens slikts, ēdam zirņu lakstus un dzīvojam koku zaros. Kādēļ gan nesākt ar tās vides sakopšanu, kurā uzturamies visbiežāk? Jā, tieši tā! Neizklausās forši, bet ‘’vide’’, kurā pavadām lielāko daļu savas 21. gadsimta ikdienas, ir sociālie mediji. Līdz ar ko ierosinu to ar steigu sakopt, lai maniem un jūsu bērniem nav pa šiem sū**** jābradā.

Uz citas nots, bet tajā pašā gammā – citēšu nelielu fragmentu no augstāk minētās intervijas, jo pati nebūtu varējusi šo domu labāk pateikt. ‘’Daudzi laikam paši nemaz nejūt, cik uzkrītoši reizēm, soc. tīklos komunicējot, atklāj kādu savas personības šķautni. Tā noteikti nav vienīgā, bet, nepazīstot cilvēku un vērojot no malas, sanāk, ka tā ir dominējošā. Kāds – ‘’gaudotājs’’, kāds par kaut ko nemitīgi ‘’kasās’’. Un jaunākā, nepārspējamākā tendence – katru dienu likt savas smukumbildes. Šī viennozīmīgi ir vēlme pašpārliecināties. Un visi šie cilvēki ārkārtīgi smagi pārdzīvo kritiku.’’ Tādēļ, domājams, Facebook autori ir labi pastudējuši psiholoģiju un mēģina maksimāli izbēgt visas iespējamās sekas, kas varētu gulties (daļēji) uz viņu pleciem, ja viņu platformas lietotāji sāktu asi reaģēt uz negatīvu kritiku. Tādēļ arī nav iespējama reakcija uz tekstiem, bildēm un video ‘’Thumbs down’’ jeb Jūlija Cēzara iemīļotais īkšķis uz leju, bet toties ir opcijas ‘’Block’’ un ‘’Report’’, jo tā taču ir vieglāk.

Runājot par pievienoto vērtību un vides nepiesārņošanu ar lieku saturu, centos atrast arī šim savam ierakstam mērķi. Sanāca pat vairāki.

1. Domāt, pirms darīt. Tikai ieteikums, bet ellīgi labs.

2. Iedvesmot. Mazums, kāds tur ārā, tāpat kā es pirms kāda laika, trīc kā apšu lapa, aiz bailēm paust savu viedokli? Nevajag!

3. Naiva cerība, ka jūsu ‘’sienas’’ ar laiku tiks noklātas ar šādiem vai līdzīgiem vervelējumiem, kas iedvesmos (cerams, varbūt) uz ko jēdzīgu. Pašiem ko uzrakstīt, varbūt ko vairāk izlasīt, vai varbūt atvērs acis par šo uzpūsto mākslīgās vides burbuli un radīs jums vēlmi atgriezties pie kāda sava sen aizmirsta hobija, vai atklāt jaunus.

Es, starp citu, vasarā uz kādu laiku biju sev dzēsusi piekļuvi Facebookam. Nemaz nesākšu runāt par tiem izmisuma saucieniem – KOOOO? KĀPĒC? Tā, itkā es būtu pārdevusi savu nieri.

Sāku gatavot kungam mājās visādas interesantas lietas, biežāk sazvanījos ar mammu, vēlreiz no jauna atklāju drukātas literatūras burvību, bet vislabākais – gāju ātrāk gulēt un labāk izgulējos! Lūk, tas bija sasniegums. Nav tā, ka pirms tam šīs iepriekš minētās lietas nedarīju, bet drīzāk nedarīju gana, lai justu gandarījumu. Kad sanāca smuki šo visu sabalansēt, atļāvu sev atgriezties šajā burbulī, aiz cilvēciskās ziņkāres. Un vēl soc. tīklus vajadzēja tīri tāpēc, lai ik pa laikam nedaudz ‘’atsistu’’ degvielu Rīga-Ventspils pārbraucienos, atrodot kādu līdzbraucēju.

Tieši tā – neesmu es pašpasludināts gluten free eco vegāns, kas naktīs sapņo par sulīgu steiku. Esmu cilvēks. Jauns cilvēks, kas lielāko daļu savu apzināto pieaugušā dzīvi dzīvojis 21. gadsimtā ar visām no tā izrietošajām sekām.

Social media detox – baigi labā štelle. Iesaku! Arī savus muļķīgos zīmogus uz pieres tas palīdzēs ātrāk nomazgāt. Un ļaus ar svaigu galvu brist šai purvā no jauna iekšā.

Peace,

R.